Kā Sportists Var Nonākt Tumšā Vietā?
Es teiktu, ka lielākoties tas ir kvalitatīvas komunikācijas trūkuma dēļ.
Ir nianses, katrs gadījums ir individuāls, taču tieši komunikācija ir tas tilts, kas savieno cilvēkus ar visu, kas viņos ir.
Jau no bērnu dienām, īpaši pusaudža gados, atkarībā no kvalitatīvas komunikācijas esamības vai neesamības izriet tas, vai jaunais sportists savas nastas turēs sevī, vai varēs izpausties un potenciāli būs brīvs no liekā un varēs pievērsties treniņiem.
Mūsu dienas ir aizņemtas un, likumsakarīgi – ne vienmēr ir laiks ņemties ar kaut kādām nepatīkamām un neērtām lietām, tomēr tas nemaina faktu, ka daudzi jo daudz cilvēki, tajā skaitā augsta ranga sportisti, nes sevī neiedomājamas nastas – atkarības no alkohola, narkotikām, tumšas domas, ir arī pašnāvnieciskas tieksmes, vientulība un daudzas citas.
Ja kāda no lietām netiek izcelta un apstrādāta pieņemošā un motivētā vidē, tā ar laiku kā tāda inde iezogas sportista ikdienā un treniņos.
Ja sekmīgi tiek strādāts, tad, pat ja situācijas neatrisinās pilnībā, sportists tik un tā var justies brīvāks un vairāk pievērsties tam, kas virza uz priekšu.
Šajā gadījumā rekomendācija ir būt nevis tikai par mehānisku treneri, bet – mentoru.
Ne tikai jaunajai paaudzei, arī jau pieredzējušiem sportistiem ir vajadzīgi cilvēki, kas veido ar viņiem attiecības.
Nekas daudz jau šeit netiek gaidīts – atklātas sarunas par un ap dzīvi. Parunāt “по душам” (dvēseliski) – bez alkohola, bez drāmas.
Jebkurš cilvēks, sadzirdēts, pamanīts un iedrošināts būs spējīgs darīt daudz vairāk un labāk.
Arī sportists. Īpaši jaunie sportisti.
Kamēr sistēma cīnās, lai pievilktu sev jaunus darba zirgus, jāsaprot, ka profesionāls sports vairs nav un nebūs vecāku un treneru ambīciju realizēšana.
Profesionāls sports, veselīgā gadījumā, būs indivīda skaidra apziņa un motivācija tur iet, apzinoties visu tajā iekļauto.
Gribētos teikt, ka arī sportā, līdzīgi kā citās sfērās, gribot negribot – cilvēks ir un būs jāsāk uzskatīt par vērtību.
Tur, kur daudz cilvēku un lielas sistēmas, cilvēks kā indivīds netiek uzskatīts par vērtību, bet zobratu – tā var atļauties.
Taču mūsdienu pasaule liek mācīties cilvēku saskatīt kā vērtību, līdz ar to bardzība, bezpersoniska hierarhija palēnām tiek aizstāta ar cieņu, godīgumu un atvērtību.
Jā, iespējams, profesionālā sportā nebūs tik daudz cilvēku kā agrāk, taču tie, kas būs – būs ar skaidru apziņu un īstu motivāciju.
Par tēmu video formātā var skatīties YouTube:
https://www.youtube.com/watch?v=wmu3jcj8sek&t=153s