Pašregulācijas Iespējas un Trūkumi
Sāksim ar trūkumiem — pašregulācijas trūkums ir tad, ja tev tās nav. Tas viss.
Pašregulācija ir sportista spēja plānot un koriģēt savus psihoemocionālos un fizioloģiskos procesus.
Tas nozīmē, ka sportists regulāri un ilgtermiņā trenējas nonākt konkrētā, sev optimālā pirmsstarta stāvoklī, atgūties pēc neveiksmēm vai noskaņoties izspēlei.
Biežāk nekā retāk sportists ir stimulu upuris — gan ārējo (citi, apstākļi, notikumi), gan iekšējo (emocijas, domas, reakcijas). Tas viss kopā veido iemācītu, neapzinātu rīcības mehānismu.
Pašregulācijas spēju treniņš iezīmē regulāru, praktisku darbu ar savām domām, emocijām, elpošanu, ķermeņa tonusu un rīcībām. Lai pie tā strādātu, sportistam ir skaidri jāidentificē, kas ir viņa klupšanas akmeņi un kādi ir pašregulācijas treniņa mērķi.
Pašregulēties spējīgs sportists būs spējīgs noskaņoties pirms starta ar lielu precizitāti — reizi pēc reizes. Šāds sportists skaidri apzinās izspēles, starta ciklisko dabu — sākumu un beigas. Praktiski tas nozīmē, ka viņš spēj noskaņot sevi katrai no situācijām: noregulēties, izdarīt, iet tālāk.
„Savācies!” ir viskodolīgākais un vienkāršākais veids, kā apzīmēt pašregulāciju. „Noregulējies atbilstoši startam!” Katrs sporta veids un katrs sportists pieprasa individuālu pieeju — katram būs savas nianses praktiskajam treniņam.
Trenējies regulēties, un redzēsi — tava spēja vadīt savus iekšējos procesus krietni uzlabosies.