Pašregulācijas Iespējas un Trūkumi
Sāksim ar trūkumiem — pašregulācijas trūkums ir tad, ja tev tās nav. Tas viss.
Pašregulācija ir sportista spēja plānot un koriģēt savus psihoemocionālos un fizioloģiskos procesus.
Tas nozīmē, ka sportists regulāri un ilgtermiņā trenējas nonākt konkrētā, sev optimālā pirmsstarta stāvoklī, atgūties pēc neveiksmēm vai noskaņoties izspēlei.
Biežāk nekā retāk sportists ir stimulu upuris — gan ārējo (citi, apstākļi, notikumi), gan iekšējo (emocijas, domas, reakcijas). Tas viss kopā veido iemācītu, neapzinātu rīcības mehānismu.
Pašregulācijas spēju treniņš iezīmē regulāru, praktisku darbu ar savām domām, emocijām, elpošanu, ķermeņa tonusu un rīcībām. Lai pie tā strādātu, sportistam ir skaidri jāidentificē, kas ir viņa klupšanas akmeņi un kādi ir pašregulācijas treniņa mērķi.
Pašregulēties spējīgs sportists būs spējīgs noskaņoties pirms starta ar lielu precizitāti — reizi pēc reizes. Šāds sportists skaidri apzinās izspēles, starta ciklisko dabu — sākumu un beigas. Praktiski tas nozīmē, ka viņš spēj noskaņot sevi katrai no situācijām: noregulēties, izdarīt, iet tālāk.
„Savācies!” ir viskodolīgākais un vienkāršākais veids, kā apzīmēt pašregulāciju. „Noregulējies atbilstoši startam!” Katrs sporta veids un katrs sportists pieprasa individuālu pieeju — katram būs savas nianses praktiskajam treniņam.
Trenējies regulēties, un redzēsi — tava spēja vadīt savus iekšējos procesus krietni uzlabosies.
Kā Izskatās un Domā Vienota Komanda?
Mums visiem ir ego.
Tas ir normāli, tas ir vajadzīgs, un tas arī būs vajadzīgs.
Bērnībā spēlēšana komandā ir par prieku, jautrību, kopā spēlēšanu ar draugiem.
Un ir labi, ja ir tāda iespēja — spēlēt priekam.
Galu galā — iekšējā motivācija ir primārais, kas palīdz sportistiem tikt un spēlēt elitē.
Pieaugot un spēlējot profesionāli, palielinās arī atbildība — gan savā, gan komandas priekšā.
Kā vecākam, kurš dzīvo ģimenes dzīvi, personīgais “Es” paplašinās līdz ģimenes “Mēs”. Tā ir ģimenes vienotība.
Komandā ir līdzīgi — ir labi, ja tajā esošie ir ar briedumu un spējīgi paplašināt savu “Es” līdz komandas “Mēs”.
Sašaurinot visas darbības un mērķus komandu spēlē, viens un galvenais mērķis ir — gūt punktu.
Tas nozīmē, ka visu komandas spēlētāju galvās ir jābūt vienai galvenajai domai — gūt punktu. Tas ir mērķis.
Lai šo mērķi noturētu, apakšā kā pamatam ir jābūt trenētām fiziskajām īpašībām, tehnikai, spēles taktikām jābūt neapzinātas kompetences līmenī, kā arī katra spēlētāja psiholoģiskajām spējām jābūt trenētām un komunikācijai komandā — kvalitatīvai.
Katru reizi, kad spēlētājs nonāk emocijās un sāk uzvesties nekontrolēti — mērķa apziņa ir zudusi.
Katru reizi, kad spēlētājs sāk lamāties ar pretiniekiem vai tiesnešiem — mērķis attālinās.
Katru reizi, kad spēlētājs izteikti koncentrējas uz taktikas izspēli, viņa mērķis gūt punktu attālinās, jo fokuss ir citur.
Tas nozīmē, ka, ja visi pamata faktori izpildās, tad komandas biedru galvās ir viens vienīgs mērķis — gūt punktu.
Un mērķtiecīgi vienotu komandu atšķirt no tādas, kas tāda nav, ir gana vienkārši.
Cilvēki to jūt intuitīvi — pat ja nevar īsti paskaidrot.
Vienotā komandā ir jābūt sarunām, līdz ar to — skaidrībai par komandas galvenajiem mērķiem, lomām un vērtībām.
Šie ir jautājumi, uz kuriem vēlāk bāzējas viss treniņu process.
Protams, dzīve nav ideāla, un ir viegli teikt, kā lietām būtu jābūt. To prot katrs.
Tāpēc mēs adresējam problēmas un strādājam ar to, lai — ja ne kļūstam ideāli — tad vismaz kļūstam labāki.
Kādas Psiholoģiskās Prasmes Trenēt?
Tādas, kuras ir visnepieciešamākās tavā sporta veidā.
Katrs sporta veids, kā katrs cilvēks, ir citāds – ar savu specifiku un niansēm.
Izturības sporta veidos vairāk dominē mentālā izturība un koncentrēšanās spējas.
Tehniskos sporta veidos dominē pašregulācijas un noskaņošanās prasmes.
Komandu sporta veidos dominē uzmanības prasmes un tās pārslēgšana.
Cīņas sporta veidos dominē pašregulācija un pašruna.
Katrā, protams, ir daudz citas nianses un papildinājumi, taču to es minēju, lai ilustrētu to, ka katrā sporta veidā mentālā treniņa specifika var būt pavisam atšķirīga.
Attiecīgi, ja tu vari definēt, kādas psiholoģiskās prasmes tavā sporta veidā ir galvenās, tad vari meklēt arī metodes, kā šīs prasmes attīstīt.
Atgādinu, ka psiholoģiskais treniņš nekādā veidā neaizstāj ne fiziskos, ne tehniskos, ne taktiskos treniņus.
Būtu muļķīgi gaidīt rezultātu pieaugumu, trenējot pašregulāciju, kamēr kāju eksplozivitāte viena rādītāja vietā attīsta mazāku, kā nepieciešams.
Papildus jāņem vērā, ka katrā sporta veidā piedalās atlēti ar dažādām personīgajām īpašībām.
Tas nozīmē, ka ģeneralizēts darbs arī nebūs pareizākais.
Šajā vienādojumā ir jāskatās kopā – sporta veida specifika un atlēta personība.
Piemēram, basketbolā, kur svarīgi ir mācēt pārslēgt uzmanību no plašas uz šauru – viens sportists var to izdarīt viegli, un viņam šāds treniņš neko būtisku nemainīs, citam, savukārt, – mainīs daudz. Tajā pašā laikā pirmais, kuram uzmanības pārslēgšana nāk viegli, varbūt ir ļoti nesavaldīgs.
Tas nozīmē, ka viņam papildus jāstrādā ar paškontroli un uzmanības noturību.
Psiholoģiskais darbs ir sporta veida specifika plus katra sportista individuālās īpašības.
Vai Bērniem Jātrenē Psiholoģiskās Prasmes?
Jā un nē.
Nē, jo specifisku darbu ar psiholoģiskajām prasmēm rekomendē sākt apmēram 16 gadu vecumā, kad jaunieša apziņa lēnām sāk nobriest un viņš lēnām kļūst spējīgs apzināties sevi un psiholoģiskā darba specifiku.
Jā, jo pārsvarā bērnības un jaunības gados psiholoģiskās prasmes attīstās kā blakusprodukts. Neiedziļinoties sporta veida specifikā, bet kopējai izpratnei varētu teikt tā – regulāri treniņi attīsta psiholoģisko noturību un disciplīnu.
Regulārs darbs apgūstot tehniku palīdz apgūt koncentrēšanas un uzmanības spējas.
Bērnībā un jaunībā tas notiek pats par sevi vairāk vai mazāk.
Sportistam nobriestot, vajadzība pēc specializēta psiholoģiskā treniņa palielinās.
Sportists jau ir nobriedis (labā gadījumā), daudz precīzāk apzinās savas stiprās un vājās īpašības.
Tas nozīmē, ka šajā brīdī var parādīties mērķtiecīgs darbs ar konkrētām lietām.
Varētu jau teikt, ka ar smagiem treniņiem ir gana, un tas ir vienīgais veids, kā izaudzināt izcilu sportistu.
Diemžēl statistika un pieredze rāda, ka tas ir iespējams tikai retos gadījumos.
Bieži vien viena izcila audzēkņa cena ir desmit citu sabojātas veselības un attieksme pret sportu.
Tas nozīmē, ka jau no bērnības ir svarīgi pieiet treniņu procesam arī ar psiholoģisku sapratni.
Ar sapratni par to, ka katram jaunietim ir nepieciešamas īstas, autentiskas attiecības un sarunas, kas viņu notur konkrētajā vietā.
Individuālu īpašību izcelšana un skaidrošana par to, ka katram patstāvīgi jāstrādā ar savu raksturu. Arī daudzas citas lietas.
Negribētos apgalvot, ka tagad būtu vērts pārplānot pilnībā visu treniņu procesu, nē.
Rekomendācija būtu tāda – katrā sporta veidā svarīgākās mentālās īpašības var atšķirties, tas nozīmē, ka plānojot treniņus, treneris var sev pajautāt – kādas ir svarīgākās psiholoģiskās īpašības šajā sporta veidā?
Ja tās būs piecas vai sešas, tas nozīmē, ka gada laikā noteikti var ieplānot vairākus ciklus, kur katrā tiek atvēlēts laiks šo īpašību treniņam, integrējot jau esošajos treniņu uzdevumos.
Piemēram, tenisā šīs īpašības ir koncentrēšanās spējas – uzmanības noturība un pārslēgšana, pozitīva pašruna, relaksācija, pašregulācija.
Pieņemsim, ka trešajā treniņu ciklā tiek izvēlēta uzmanības noturības spēja.
Tas nozīmētu, ka, piemēram, vienu mēnesi katrā treniņā tiek atvēlēts laiks, kad iekšpuses piespēļu vingrinājumiem sportistiem tiek dots papildus uzdevums – izpildot 20 piespēles, koncentrēt uzmanību uz konkrētu vietu pretinieka laukumā.
Vai cits variants – koncentrēt uzmanību uz savu dominējošās rokas plaukstu.
Šādā veidā nebūtu jāpārdomā viss treniņu cikls, un svarīgāko psiholoģisko spēju treniņš tiktu integrēts jau esošajā plānā, tikai ar daudz lielāku precizitāti un apzināšanos par sasniedzamajiem mērķiem.
Kā Atrast Problēmas, kas Traucē Sasniegt Vairāk?
Īsā atbilde – meklējot.
Katrs speciālists un treneris spēj redzēt tikai no savas perspektīvas.
Ir labi, ja tā ir ar pieredzi un spēju saprast.
Reizēm mēdz gadīties, ka problēma šķiet viena, bet risinājums ir cits.
Ir gadījies, ka pie manis vēršas saistībā ar to, ka sportists vairs nejūt motivāciju un vēlmi.
Normāla cilvēka loģika liek vērsties pie manis, jo es strādāju ar šīm lietām.
Tomēr, apskatot lietu kopumā, atklājas, ka sportistam ir dramatisks atsevišķu mikroelementu trūkums organismā.
Tas ir tikai kā atgādinājums, ka ar sportistu strādā komanda.
Katrs pieliek savu, cik var.
Nav veselīgi skatīt lietas izolēti – ir jākomunicē un jāsadarbojas tā, lai informācijas aprite būtu pēc iespējas caurredzamāka, jo tas palīdz identificēt problēmas daudz precīzāk.
Perspektīvas.
Gan sportists pats, gan treneris, arī tuvākie līdzcilvēki var mācīties skatīties uz konkrētām lietām no dažādām perspektīvām.
Piemēram, kādam ir pazudusi motivācija. Ir jāpaskatās uz šo no dažādām pusēm – vai kas pamainījies ģimenē? Vai nesāk trūkt mikroelementu? Vai sportistam nav atnākusi dzīves pāreja ar līdzi nākošu krīzi? Vai sportists ir fiziski savā augstākajā formā? Vai sportists izprot tehniku un taktiku līdz niansēm, vai nav palaidis kaut ko garām? Tu saprati domu.
Problēmas var atrast meklējot un atrisināt – risinot.
Kā Sportists Var Nonākt Tumšā Vietā?
Es teiktu, ka lielākoties tas ir kvalitatīvas komunikācijas trūkuma dēļ.
Ir nianses, katrs gadījums ir individuāls, taču tieši komunikācija ir tas tilts, kas savieno cilvēkus ar visu, kas viņos ir.
Jau no bērnu dienām, īpaši pusaudža gados, atkarībā no kvalitatīvas komunikācijas esamības vai neesamības izriet tas, vai jaunais sportists savas nastas turēs sevī, vai varēs izpausties un potenciāli būs brīvs no liekā un varēs pievērsties treniņiem.
Mūsu dienas ir aizņemtas un, likumsakarīgi – ne vienmēr ir laiks ņemties ar kaut kādām nepatīkamām un neērtām lietām, tomēr tas nemaina faktu, ka daudzi jo daudz cilvēki, tajā skaitā augsta ranga sportisti, nes sevī neiedomājamas nastas – atkarības no alkohola, narkotikām, tumšas domas, ir arī pašnāvnieciskas tieksmes, vientulība un daudzas citas.
Ja kāda no lietām netiek izcelta un apstrādāta pieņemošā un motivētā vidē, tā ar laiku kā tāda inde iezogas sportista ikdienā un treniņos.
Ja sekmīgi tiek strādāts, tad, pat ja situācijas neatrisinās pilnībā, sportists tik un tā var justies brīvāks un vairāk pievērsties tam, kas virza uz priekšu.
Šajā gadījumā rekomendācija ir būt nevis tikai par mehānisku treneri, bet – mentoru.
Ne tikai jaunajai paaudzei, arī jau pieredzējušiem sportistiem ir vajadzīgi cilvēki, kas veido ar viņiem attiecības.
Nekas daudz jau šeit netiek gaidīts – atklātas sarunas par un ap dzīvi. Parunāt “по душам” (dvēseliski) – bez alkohola, bez drāmas.
Jebkurš cilvēks, sadzirdēts, pamanīts un iedrošināts būs spējīgs darīt daudz vairāk un labāk.
Arī sportists. Īpaši jaunie sportisti.
Kamēr sistēma cīnās, lai pievilktu sev jaunus darba zirgus, jāsaprot, ka profesionāls sports vairs nav un nebūs vecāku un treneru ambīciju realizēšana.
Profesionāls sports, veselīgā gadījumā, būs indivīda skaidra apziņa un motivācija tur iet, apzinoties visu tajā iekļauto.
Gribētos teikt, ka arī sportā, līdzīgi kā citās sfērās, gribot negribot – cilvēks ir un būs jāsāk uzskatīt par vērtību.
Tur, kur daudz cilvēku un lielas sistēmas, cilvēks kā indivīds netiek uzskatīts par vērtību, bet zobratu – tā var atļauties.
Taču mūsdienu pasaule liek mācīties cilvēku saskatīt kā vērtību, līdz ar to bardzība, bezpersoniska hierarhija palēnām tiek aizstāta ar cieņu, godīgumu un atvērtību.
Jā, iespējams, profesionālā sportā nebūs tik daudz cilvēku kā agrāk, taču tie, kas būs – būs ar skaidru apziņu un īstu motivāciju.
Par tēmu video formātā var skatīties YouTube:
https://www.youtube.com/watch?v=wmu3jcj8sek&t=153s
Kāpēc Sportisti Meklē Psiholoģiskās Sagatavotības Treneri?
Jāsaka, ka, kā jau gandrīz katrā sfērā, palīdzība tiek meklēta tad, kad ir problēmas.
Un tas ir labi — ka palīdzība tiek meklēta un, ka ir iespējas to darīt.
Preventīvais darbs noteikti nes kvalitatīvākus augļus ilgtermiņā, jo tas nozīmē, ka sportists jau peld virs ūdens, un papildus darbs viņam palīdzēs peldēt ātrāk.
Problēmu gadījumā sportists jau ir zem ūdens, un šā brīža mērķis ir nokļūt virs tā.
Katrs noteikti ir pieredzējis sevī vai novērojis kādam citam brīžus, kuros parādās lūzuma punkti — un bieži vien tas ir pamanāms pat no malas. Jautājums ir — vai ar to tiek strādāts?
Arī Latvijā beidzot apgriezienus uzņem psiholoģiskais treniņš, jo mūsu sporta sistēma, kā daudzas citas Latvijā, progresē lēnāk nekā valstīs, kurām bijusi iespēja attīstīties ātrāk un efektīvāk.
Ir progress, un tas priecē.
Es teiktu, ka ir labi meklēt psiholoģiskās sagatavotības treneri, kad ir problēmas.
Tajā pašā laikā es arī saku, ka ir labi viņu meklēt tad, kad viss ir labi — un skatīties, kā preventīvi ar sevi strādāt.
Un ne tikai — kā strādāt ar visām savām daļām: fizisko ķermeni, sporta tehniku, taktiku un stratēģiju, kā arī ar savu prātu tādā veidā, lai visas šīs šķautnes tiktu trenētas viengabalaini un efektīvi.
Kāpēc jātrenē psiholoģiskās prasmes un spējas?
Ja sportists savās progresa gaitās nepievērš uzmanību psiholoģiskajam treniņam, it sevišķi augstākajā līmenī, tad viņa kuģis šajā jūrā nebūs pietiekoši efektīvs. Netiks pievērsta uzmanība kādai konkrētai specifikai. Piemēram, dzenskrūves izmēram attiecībā pret kuģi- rezultātā nonākšana plānotajā galamērķī būs apgrūtināta.
Ar šo piemēru es cenšos ilustrēt to, ka psiholoģiskās spējas un to treniņš ir kas tāds, bez kā var iztikt, jo daudz kas notiek pats no sevis un rezultātus var attīstīt augstus, taču elitē katra detaļa ir svarīga un arī šajā gadījumā dzenskrūves atbilstība konkrētam kuģim ir no svara.
Ja laivai pieliks kruīza kuģa dzenskrūvi- tā nogrims. Ja tas tiks darīts otrādi- lielais kuģis neizkustēsies. Līdz ar to arī katram sportistam ir pilnīgi sava specifika un vajadzības. Nebūtu prātīgi ģeneralizēti visiem dot strādāt ar vienām un tām pašām metodēm.
Pat vienā komandā var būt tā, ka katram būtu nepieciešama pilnīgi sava programma. Kādam būtu nepieciešams strādāt ar ticību sev, citam jāmācās virzīt sava agresija, kādam, savukārt, jātrenē fokusa spēks. Citam jāiemācās komunicēt tā, lai pārējie saprot, citam jāmācās dzirdēt.
Kā jau teicu- bez tā var iztikt un pasaulē ir svarīgākas lietas darāmas, taču ir tie daži, kuri tiešām vēlas slīpēt un sasniegt augstāko pašrealizācijas vārdā. Tādiem arī ir vērts trenēt savas psiholoģiskās spējas. Tās ir daļa no kopējās sagatavošanas. Varbūt ne pati svarīgākā, taču tie, kas uz pjedestāla kāpj augstāk, biežāk nekā retāk ir pievērsuši uzmanību arī psiholoģiskajiem treniņiem.
Par integrāliem treniņiem skati arī video formātā:
https://youtu.be/rVjjDus65EQ?si=G7TlRkY7_vHNeFgw